Dziju veidi un to īpašības

Pirms izvēlēties adījuma rakstu un uzmest valdziņus, ir jāatceras, ka adīšana vienlaikus ir arī gatavā izstrādājuma dizaina radīšana. Lai uzadītais priekšmets būtu kvalitatīvs, lai adījums nebūtu pārāk ciešs vai pārlieku vaļīgs, lai izstrādājums nebūtu par šauru vai par platu, ir ļoti svarīgi apsvērt adījuma turpmāko pielietojumu un vēlamo izskatu jau tad, kad tiek izraudzīta dzija un izvēlēts raksts.

Adīšanā ļoti liela nozīme ir piemērotas dzijas izvēlei, jo no tās vislielākajā mērā atkarīgs adījuma izskats. Daudzu faktoru kombinācija veido dzijas kvalitāti, kas ievērojami ietekmē gatavā izstrādājuma izskatu. Izvēloties dziju, jāņem vērā trīs nosacījumi:

• dzijas rupjums,
• sastāvs,
• šķiedru apstrādes veids.

Dzija sastāv no vairākiem pavedieniem, kuru skaits dažādām dzijām var būt atšķirīgs. Dzijas rupjums un svars ir atkarīgs no šķiedras, pavedienu skaita un vērpuma veida. Tradicionāli dzijas rupjums veidojas no četrkārt savērptiem vai ļoti rupji savērptiem pavedieniem, taču jaunās tehnoloģijas ir piemērotas, lai radītu ļoti daudz dažādu veidu dziju- no ļoti rupjas līdz pavisam smalkai.

Šķiedras iespējams iegūt  no dzīvniekiem un no augiem,  bet tās var būt arī  mākslīgi veidota s; katrai šķiedrai piemīt noteiktas, tikai tai raksturīgas īpašības. Atkarībā no piejaukumiem šķiedru var apstrādāt un savērpt, līdz ar to tā var izskatīties gan apjomīga, gan viegla un gaisīga, gan arī gluda un pūkaina.

Dzija var būt cieši savērpta un viegli savērpta. No cieši savērptas dzijas adījumi ir blīvāki un izturīgāki. No rupjas dzijas var adīt apjomīgāku adījumu, savukārt adījums no smalkas dzijas arī veidosies smalkāks. Rupju dziju var iegūt, savienojot kopā vairākas kārtas smalkas dzijas. Dažreiz smalku dziju var iegūt, sadalot rupjo (ja tā nav cieši savērpta).

Cimdu un zeķu adīšanai noder dažāda veida dzijas- vilnas, pusvilnas, kokvilnas vai mākslīgi iegūtu šķiedru dzija.

Populārākā dzija, kuru izmanto adīšanā, ir vilnas dzija. Vilnas dzija ir ļoti daudzveidīga. Atkarībā no vērpuma tā var būt gan smalka un mīksta, gan rupja un asa. Tā ir silta un piemērota ziemas adījumu darināšanai. Vilnas dzija ir izturīga, ar to ir viegli adīt, un tā vislabāk izceļas gludos adījumos. Tā ir arī elastīga, un tāpēc lieliski izskatās ar vilnas dziju adīti reljefi joslu un pīņu raksti, kuri var izstiepties un sarauties.

Adījumus no vilnas dzijas ieteicams mazgāt ar rokām siltā ūdenī. Taču dziju veikalos mūsdienās var iegādāties arī vilnas dziju, kuru drīkst mazgāt veļasmašīnā līdz 30 ⁰C temperatūrā (uz dzijas etiķetes ir norāde "Washable wool"). Šāda dzija ir ķīmiski apstrādāta un ir piemērota adījumiem, kurus valkās "steidzīgi" cilvēki, jo šos vilnas izstrādājumus ir ļoti viegli kopt.

Ķemmdziju jeb gublānu izgatavo no speciāli apstrādātas paaugstinātas kvalitātes vilnas. Ķemmdzija ir ļoti silta, mīksta, elastīga, poraina, nestiepjas, labi krāsojama. Šī dzija ir ļoti smalka- adot liek kopā vairākus pavedienus, lai panāktu nepieciešamo dzijas rupjumu. Vienkārtīgu ķemmdziju izmanto sevišķi smalku adījumu darināšanai. No divkārtīgas vai trīskārtīgas dzijas ada smalkus pirkstaiņus. Adījumos no gaišas krāsas dzijas labi izceļas adījuma raksti. Izstrādājumus no ķemmdzijas ir uzmanīgi jāmazgā, jo tie var savelties.

Pusvilnas dziju izgatavo no vilnas dzijas, kam pievienota kāda mākslīga šķiedra. Tā ir ļoti praktiska, pietiekami silta, mīksta, stipra, mazgājot nesaveļas. Adījumi no šīs dzijas jāada stingrāk, jo tiem ir tieksme izstiepties.

“Zeķu dzija”- šī dzija ir nokrāsota dažādās krāsās ar noteiktu intervālu- adījums iznāk gan svītrains, gan rakstains. Sastāv no vilnas un poiliestera dažādās proporcijās. Lai zeķu svītrojums iznāktu vienāds, abas jāsāk adīt no vienas krāsas posma. Interesants efekts iznāk, zeķu dziju adot “pečvorka” jeb mozaīkadījuma tehnikā.

Kokvilnas dzija ieteicama adījumiem, kas paredzēti valkāšanai siltā gadalaikā, jo šāda veida izstrādājumi nekarsē un ir ļoti viegli mazgājami. Šī ir viena no lētākajām dzijām. Adīt no 100% kokvilnas dzijas ir ļoti grūti, jo tā ir plāna un neelastīga, tādēļ lielākoties to vērpj kopā ar vilnu. Parasti kokvilnas šķiedras tiek ķīmiski apstrādātas (merserizētas), lai adījums pēc mazgāšanas nezaudētu krāsu un formu.

Sintētskie materiāli- neilons, poliesters, akrils, acetāts un citas mākslīgās šķiedras ir vieglas un lētas. Sintētiskā dzija ir mīksta, gaisīga, stipra, viegla, bet nav tik silta kā vilnas dzija. Adījumi no šādas dzijas ir lieliski piemēroti cilvēkiem, kas cieš no alerģijas pret kādu no dabiskajiem materiāliem. Lai dzija būtu izturīgāka, neilonu, akrilu un poliesteru parasti pievieno pie citām augu un dzīvnieku izcelsmes šķiedrām.

Populārākā sintētiskā dzija ir akrils. Tā ir lēta, šķiedras īpašības ir ļoti līdzīgas kokvilnai un vilnai, to var mazgāt veļasmašīnā līdz pat 40 ⁰C temperatūrā un žāvēt automātiskajā veļas žāvētājā.

Jēldzija- visu dziju smalkāku vai rupjāku pavedienu savērpj no jēldzijas, taču to var izmantot arī nesavērptu. Lai jēldzija būtu izturīgāka, tai var pielikt kādu smalku vilnas vai sintētiskas dzijas pavedienu. Jēldzija ir ļoti rupja, silta, mīksta, gaisīga, bet nestipra un pēc mazgāšanas saplok.

Efektdzijas un fasondzijas ir dažādu šķiedru (gan dabīgo, gan ķīmisko) dzijas, kurām šķeterējot izveidoti efekti: spirāles, cilpas, mezgli, paresninājumi, bārkstis, bumbulīši u.tml. Galvenais efekts adījumā ir virsmas radītā faktūra. Visbiežāk efektdzijas ada gludajā vai rievotajā adījumā.

Informācijas avoti:

Mērija Veba "Adīšana"

Lauku Avīzes Tematiskā Avīze "Adīšana priekam"

https://www.innovateus.net/innopediaz